Autors: Ilmārs
Sadaļa: Tulkojumi

Fragmenti no Alfrēda Mireka grāmatas "Sarkanā mirāža. Lielās Krievijas bendes".

[Mans tulkotais fragments sākas bez pārejas no stāsta par par krievu dzejnieces Annas Timirjovas (1893.-1975.) traģisko likteni. Tāpēc īsumā pārstāstu par to, kas viņa bija, ziņas smeļoties arī no Vikipēdijas. Anna Vasiļjevna 1915. gadā iepazīstas ar Aleksandru Kolčaku, vēlāko gadu balto armijas virspavēlnieku un, kad Kolčaks, paredzot pēcrevolūcijas jukas, aizsūta savu ģimeni uz Parīzi, kļūst par viņa otro - civilsievu un dodas viņam līdzi uz Sibīriju. Kad 1920. gadā sarkanie Kolčaku sagūsta, lai tūlīt pēc tam arī nogalinātu, Timirjovai dod izvēli - variet iet, taču viņa mīl savu vīru un ir uzticīga viņam līdz galam: "Es esmu viņa sieva, pat vairāk nekā sieva. Arestējiet arī mani!"

Lasīt tālāk...

Autors: Ilmārs
Sadaļa: Tulkojumi

Otrais fragments no Nikolaja Nadeždina tāda paša nosaukuma grāmatas. Redjarda Kiplinga neautorizētā biogrāfija. Iepriekšējo lasiet šeit.

11. Glābjot dēlu.

Angļu valoda ir apbrīnojami bagāta un daudzkrāsaina. Taču tajā noteikti trūkst dažu vārdu. Piemēram, delikātāku analogu vārdam “maita”...

Tieši tā Alise Kiplinga būtu vēlējusies teikt Rozai Helovejai, kad viņa atdrāzās no Bombejas uz Sautsiju. Viegli teikt “atdrāzās”. Nokļūt no tālās kolonijas līdz Lielbritānijai varēja tikai ar kuģi pa jūru un šis ceļš aizņēma kā minimums vismaz pāris nedēļas, un, starp citu, maksāja neiedomājamu naudu.

Nolīgusi ormani, Alise šāvās uz pansiju. Ilgi klauvēja pie durvīm. Pēc tam atgrūda sānis uz sliekšņa iznākušo Rozu un metās uz otro stāvu, uz dēla istabu.

Zēns gulēja. Alise noliecās pār viņu. Noskūpstīja. Redjards atvēra acis un ieraudzīja pār viņu noliekušos ēnu...  un ātri aizsedza ar roku seju, it kā baidoties no sitiena. Viņa bezpalīdzīgajās acīs varēja lasīt mežonīgas šausmas...

Alise momentā savāca bērnu mantas. Ielika čemodānus ormaņa ratos, jo zinot bija atstājusi to gaidīt pie pansijas durvīm. Tad izveda bērnus.

Lasīt tālāk...

Autors: Ilmārs
Sadaļa: Tulkojumi

Pirmais fragments no Nikolaja Nadeždina tāda paša nosaukuma grāmatas. Redjarda Kiplinga neautorizētā biogrāfija.

1. Redjarda ezers.

1864. gada skaidrā maija dienā, Redjarda ezera krastā pie Birmingēmas, jaukas pavasara saules apspīdēti, izklaidējās jauni cilvēki, kas svinēja tuvās, universitātes studiju beigas. Pikniks bija pašā karstumā - brīvprātīgie cepa oglēs cūku ribiņas, glāzēs dzirkstīja viegls vīns, bet paši aktīvākie, padevušies puiciskam azartam, dzenāja klajumā bumbu.

Lasīt tālāk...

Autors: Andra
Sadaļa: Tulkojumi

Varjagu gvarde

Vikingi darbojās ne tikai kā brīvi jūras laupītāju bari vai arī sava karaļa vai vadoņa karavīri. Viņi tāpat varēja kalpot kā algotņi. Tāda algotņu vienība bija plaši pazīstamā Bizantijas imperatora gvarde. Kaut arī skandināvu algotņi iestājās Konstantinopoles kalpībā arī agrāk, varjagu gvardi noformēja 988. gadā imperators Vasīlijs II, pie kura kalpībā iestājās uzreiz 600 varjagu, kas bija ieradušies no Kijevas. Varjagu kaujas spējas jau bija pazīstamas Eiropas dienvidos. 400 varjagu piedalījās bizantiešu gājienā uz Itāliju 933. gadā. 949. gadā apmēram 600 varjagu piedalījās gājienā uz Krētu. 955. gadā varjagi cīnījās ar arābiem kaujā pie Hadates.

Lasīt tālāk...

Autors: Andra
Sadaļa: Tulkojumi

Iepriekšējo lasiet šeit

Parasts kareivis

Pirmajā laikā tikai maza daļa vikingu, kas piedalījās uzbrukumos, varēja atļauties dārgos ieročus un bruņas. Uzbrukumu dalībnieku pamatmasu sastādīja vienkāršie karotāji (karls), kas bija apbruņoti tikai ar cirvi vai pīķi un vairogu. Tie bija brīvie skandināvi, nelielu zemes gabalu īpašnieki, kuriem bija tiesības nēsāt ieročus. Viņi brīvprātīgi pievienojās ekspedīcijai, kuru organizēja turīgs tautietis (hersir) vai augstdzimis jarls (jarl), bet vēlāk arī karalis. Daudzi ierindas karotāji ar vadoni bija saistīti dažāda veida saistībām. Šiem nabadzīgajiem zemniekiem veiksmīga ekspedīcija nozīmēja īstu bagātību. Pēc jūtamu procentu atskaitīšanas kuģa īpašniekam pārējais laupījums tika dalīts līdzīgās daļās starp visiem dalībniekiem.

Lasīt tālāk...

Autors: Ilmārs
Sadaļa: Tulkojumi

''Lords Dansenijs norādīja ceļu visiem mums." (Elēna Kašnere, "Tomasa Vārsmotāja" autore)

Borisa Ņevska raksts no žurnāla "Mir fantastiki" 2011. gada jūnija numura.

Nekas nerodas tukšā vietā. Vienmēr ir kāds, kas ir bijis pirmais, pa kura pēdām dodas visi pārējie. Fantāzijā tāds pionieris bija... Nē, ne Roberts Hovards. Un ne Tolkins. Viņi tikai mācījās un aizguva. Viņu ceļa zvaigzne izrādījās rakstnieks, kuram literatūra ilgus gadus palika tikai hobijs. Šis fantāzijas žanra pionieris iegāja vēsturē kā lords Dansenijs. Kaut gan sauca viņu nedaudz savādāk.

Lasīt tālāk...