Meklēt
- Visas sekcijas
- Raksti (56)
Viestura Serdāna foto 36,6 °C lappusēs jau vairākkārt esam rakstījuši, ka domas materializējas. Tām piemīt spēks, ar ko var celt vai gremdēt, noplicināt vai padarīt bagātu – gan katrs sevi, gan vidi, kurā visi dzīvojam. Ne tikai pārnestā, bet arī tiešā nozīmē. Taču iespējai ar vārdiem Sezam, atveries! atdarīt klinti un ieiet pēc tajā paslēptajām bagātībām lielākoties tic tikai bērni. Eksperimentā vēlējāmies saprast: varbūt mums, pieaugušajiem, kuri savu pasauli strikti sadalījuši sasniedzamā un nesasniedzamā, iespējamā un neiespējamā zonā, pienācis laiks mēģināt šīs robežas nojaukt.  2011. gada 28. jūlijs Zenta Logina (1908-1983) nepieredzēja savu pirmo personālizstādi 1987. gadā, kas notika Latvijas Zinātņu akadēmijā. Ilgāku laiku māksliniece drīkstēja izstādīt tikai pēc viņas metiem māsas Elīzes Atāres darinātos gobelēnus. Abstraktās un kosmiskās gleznas sāka atcerēties, novērtēt un retumis arī izstādīt tikai vēlāk. Un nupat atklāju, ka Zenta Logina jau tādā kā neklātienē joprojām nav piedzīvojusi sava vārda pieminējumu vienīgajā pēc neatkarības atgūšanas izdotajā autoritatīvu kolēģu kopīgi veidotajā Latvijas mākslas vēsturē (Pētergailis, 2004). Mūsdienu civilizācijas produkts šādu kultūras intensitāti nodēvētu par mākslas fašismu. Ne velti nesen kādas amerikāņu sociologu firmas pētījumi šokējoši parāda, ka vecuma grupā līdz 16 gadiem pieaug to jauno amerikāņu cilvēku (bērni tak!) skaits, kuriem klasiskās mūzikas klausīšanās sagādā gluži fizioloģiskas dabas diskomfortu – galvas sāpes, nestabilitātes sajūtu un fizisku nogurumu. Jo pusaudžu ierastā audioklausītāju vidē klasiskā mūzika ir „pārāk sarežģīta”, taču reps un pops – nē. Tik tālu esam. LETA/AFP, 2011. gada 9. novembris Kāda vācu teoloģe rosinājusi pretrunīgu reakciju, paziņojot, ka zviedru rakstnieces Astrīdas Lindgrēnas iecienītās bērnu grāmatas par Pepiju Garzeķi esot rasistiskas, un pieprasot turpmākajos izdevumos īpašas norādes, kas mudinātu vecākus zināmas vietas grāmatās izlaist vai arī sniegt par tām sīkākus paskaidrojumus. Doktore Eske Volarda, kas pārstāv Vācijas Evaņģēlisko sieviešu federālo apvienību, ar šo paziņojumu nāca klajā, uzstājoties Leipcigā pagājušajā nedēļā notikušajā konferencē par diskriminācijas novēršanu. Volardas izteikumi raisījuši dzīvu diskusiju vācu presē. 1. turpinājums.
Rakstnieka-fantasta Maikla Svenvika (Michael Swanwick) raksts par vienu no fantāzijas novirzieniem. Iepriekšējo lasiet šeit. Kroulija grāmata ir vērsta uz pagātni, nostalģiska, iekrāsota sēpijā kā veca fotogrāfija. Taču nevajag domāt, ka smagā fantāzija nav spējīga atsaukties uz mūsdienu intelektuālajiem ritmiem. Kad pakāpeniski informācijas ražošana apsteidz pēc nozīmīguma materiālo ražošanu un attiecīgi aug semiotikas nozīme (jo katrai jaunajai, valdošajai elitei ir nepieciešams savas varas teorētiskais pamatojums), rodas vajadzība no jauna pārrakstīt domas vēsturi. Viduslaiku sholastika, kas vairākus gadsimtus smaka iedzīta aplokā, pārdzīvo jaunu uzplaukumu. Džordano Bruno – tik laicīgi baznīcas sodīts par intelektuālās lepnības grēku – tiek ņemts pat garīgo vectētiņu. Alķīmija tiek uzskatīta, nevis par ķīmijas priekšteci vai prāta spēli, bet gan kā okulta disciplīna, kas sakārto un apraksta Visumu. Sākums.
Rakstnieka-fantasta Maikla Svenvika (Michael Swanwick) raksts par vienu no fantāzijas novirzieniem. Ceļojums pa Smagās Fantāzijas Arhipelāgu, meklējot vientuļus dīvaiņus, elfus dārzā, alķīmisko semiotiku, sievietes klēpja rūpniecisko izmantošanu, smago traktoru, burvju cīņas, nepabeigtas triloģijas, būtnes no Junga dzīlēm, izsmalcinātu seksu, Džaskoniusa zvēru, milžu zābakus un milzīgus tiltus, vīnu no pazaudētas amforas, skaistu nāvi, no jauna izgudrotu valodu un neparastu daiļrunības apoteozi. Lūk, mēs dodamies kuģojumā. 16.08.2011 "Latvijas Avīze" un citi izdevumi jau rakstīja par Jāņa Urbanoviča, Igora Jurgena un Jura Paidera Latvijas valstij nedraudzīgo sacerējumu "Nākotnes melnraksti". Vilnis Zariņš pievērsis uzmanību autoru izmantotajiem paņēmieniem – demagoģijai, pārspīlējumiem un būtisku faktu noklusēšanai. Jānis Urbanovičs, Igors Jurgens un Juris Paiders izteikuši dīvainas un vietumis pilnīgi aplamas domas par pagātni. To mērķis acīm redzami ir pūst miglu, ka PSRS neesot Latviju okupējusi. Lai to "pierādītu", neder fakti un loģiski secinājumi, jo tie liecina ko citu. Tāpēc izskan tādi apgalvojumi, ka Latvijai pirms okupācijas esot bijis daudz līdzības ar Vāciju un PSRS, ka Latvijas saimniecība toreiz brukusi kopā. Šie uzskati nav balstīti uz statistiku, arhīvu materiāliem vai citiem drošiem avotiem; tie uzkrītoši atgādina PSRS idejas un saskan ar mūsdienu krievu imperiālisma propagandu. Bet viena atšķirība tomēr ir. Okupantu izdevumi apgalvoja, ka 1940. gadā Latvijā it kā esot notikusi "sociālistiskā revolūcija"... Šeit par to nerunā. Lielie meli izmainīti sīknaudā. Vai nosaukums "Kovboji pret citplanētiešiem" jums liekas muļķīgs? Bet, ja tā: "Neatkarības diena ar Džeimsu Bondu un Indiana Džonsu Džona Veina Amerikā"? EMPIRE ieguva ekskluzīvu pieeju kino vēstures visvērienīgākā žanru sajaukuma filmēšanas laukumam.
Raksts no EMPIRE krievu izdevuma 2011. gada augusta numura. Autors Niks de Semlins. Ir spoileri un nelicenzēta leksika! Stīvens Spīlbergs ir ģēnijs, ja kāds vēl šaubījās: tagad ekranizē pat viņa jokus. "Man bija vajadzīgs izkārt viltotus ziņojumus aktieriem, kas ieradās uz provēm," - viņš EMPIRE sacīja 2011. gadā, filmas "Mākslīgais intelekts" uzņemšanas laukumā. - "Mēs uzmetām dažādus neprātīgus, pašreizējās filmēšanas aprakstus uz pašķaidījām tos ar jocīgu dezinformāciju. Vienreiz mēs paziņojām, ka tiek plānota nopietna apšaude starp citplanētiešiem un kovbojiem. Jau pēc stundas informācija sāka klejot pa Tīklu." Šausmīgi simpātisks vesterns ar feierisku sižetu. Recenzija no žurnāla EMPIRE krievu izdevuma, 2011. gada augusta numura. Ar spoileriem. Vesterns ar lidojošiem šķīvīšiem, monstriem un starpgalaktiskajām gļotām - tā protams ir Stīvena Spīlverga ideja: gadi iet, bet paši puiciskākie projekti - tas ir viņa lauciņš. Taču, ja paskatoties gandrīz jebkuru citu vasaras blokbasteru pašiem mazākajiem, katram, kas savā laikā izbēdzis no tikšanās ar sodošo psihiatriju, rodas uzmācīga sajūta par smadzeņu atropiju, uz producenta Spīlberga projektiem tas parasti neattiecas. Joprojām ir starpība starp iekšēju jaunību un siekalošanos, mums māca pasaules galvenā kinematogrāfiskā bārda. Arī "Kovboju..." režisoram Džonam Favro (kas ar "Dzelzs cilvēku" pierādīja, ka komiksu komerckino var būt gan ironisks, gan indīgs, gan visai gudrs), starp citu, ir tieši tāda paša pieeja.  Klāt gada (gadsimta, galaktikas) nenoliedzami lielākā filma, supersīkvels “Transformers: Dark of the Moon”, ar mērķi pielikt treknu punktu ja ne Transformeru tēmai kino, tad vismaz mūsu ekspektācijām par to, kādam jābūt vasaras grāvējam. Vārdu sakot – liels, skaļš, stulbs un šoreiz arī telpisks. Bet vai izklaidējošs?
Principā, pamatjautājumi pirms filmas bija divi – kā visas šīs rotējoši-griezošās detaļas kustēsies iekš 3D (un, kā papildjautājums, vai organisms spēs to izturēt), un vai filmas veidotājiem izdevās izrāpties no tās bedres, kur tie rakstīja otrās daļas scenāriju. Jāsaka godīgi, ka uz abiem jautājumiem tika saņemtas atbildes (kas labi), bet nevar viennozīmīgi pateikt, vai apmierinošas. 2011-06-03 „Tīra fantāzijas pasaule latviešu romānistus nesaista, viņi paliek uz cietas zemes, lai no tās, no vēsturiskā laika un telpas, sāktu savas iztēles lidojumu,” tā pirms pārdesmit gadiem pētījumā „Prozas žanri” secināja literatūrzinātniece Ingrīda Kiršentāle. Tomēr laiku pa laikam arī kāds no latviešu rakstniekiem centies, no cietās zemes atsperoties, aizlīgot gan paralēlajās aizspoguļa dimensijās, gan neizpētītajās kosmosa tālēs. Protams, tā kā skaidrais saprāts minētos lidoņus vēl pavisam nav atstājis, tad latviešu prozaiķis labāk lidinās aizsniedzamajā, aptveramajā un, cik iespējams, ar faktiem pierādāmajā stratosfērā. Citiem vārdiem runājot, latviešu literatūrā biežāk vērojami nevis liderīgās māsas fantāzijas, bet gan tās racionālās Martas – zinātniskās fantastikas iedīgļi. Protams, ja salīdzina ar pasaulē gadu desmitiem ilgušo žanra tradīciju, to latviešu rakstnieku uzskaitījums, kuru literārajā pūrā ir atrodams kaut kas zinātniski fantastisks, ir nožēlojami īsiņš – savā laikā mazliet paniekojās Jānis Poruks, alegoriski izpaudās Eduards Cālītis, patriotiski pravietoja Skuju Frīdis (Gotfrīds Mīlbergs), zvaigžņu kuģus palidināja Jānis Veselis, par cilvēka un tehnoloģiju attiecībām pafilozofēja Vilis Lācis, itin labu gabalu uzdarināja Anatols Imermanis, stāstiņu bērniem sacerēja Anna Sakse, neatkarības sākumgados sīku brošūriņu izdeva Austris Kalmiņš un divus patiesi labus romānus – Egils Ermansons... Tiešām viss? Laikam taču viss.
Fragments no V. V. Deružinska grāmatas "Sazvērestības teorija" 31. nodaļas. Kas pazudināja "Titāniku"?
Vēl viens liels mīts, kas attiecas uz paša kuģa bojāeju, ir vispārējie maldi attiecībā uz katastrofas ainu. Te, bez šaubām, var ieraudzīt visus klasiskās sazvērestības teorijas vaibstus. Tika uzskatīts, ka pa pieskari sadūries ar aisbergu „Titāniks”, ieguva 90-100 metrus garu sūci. Tieši tā izjauca kuģa daudzo starpsienu veselumu un lūk, tieši tāds unikāls, „neveiksmīgs” gadījums arī varēja nogremdēt tik NENOGREMDĒJAMO „Titāniku”.  / kinom / 11.06.2011 Jā, tieši šādi vārdi ir pirmie, kas nāca prātā skatoties Pirmo klasi. Nevar noliegt, ka arī iepriekšējās X cilvēku filmas centās vilkt paralēles ar tādām sociāli jūtīgām tēmām, kā sabiedrības noslāņošanos, atsevišķu grupu nepieņemšanu utt. Taču šajā gadījumā X cilvēku veidotāji konkrētajām tēmām pievērš daudz lielāku uzmanību un neviļus tāda lieta kā, piemēram, šo mutantu spējas vai vizuālie efekti atvirzās otrajā plānā (jo līdz šim runājot par X cilvēkiem, kā reiz tieši filmas vizuālo aspektu gribējās cilāt viss vairāk). Dažādu sociālo grupu nepieņemšana sabiedrībā ir bijusi problēma, kopš homo sapiens rašanās, tāpēc X cilvēki palīdz uz šo jautājumu paskatīties no malas un uzdod jautājumu, kāpēc „normālie” cilvēki agri vai vēlu nonāk pie vēlēšanās iznīcināt atšķirīgos. 2003. gada 18. janvāris Pēc hobita īpašās 111.dzimšanas dienas svinībām viņa cienītāji dzīvo tāpat kā līdz šim - laiku pa laikam pārvēršas elfos, hobitos, orkos un rūķos un ceļo pa Viduszemi Ceturtdienas vakarā ieklīstot Rīgas kafejnīcā Savanna, nezinātājam nekas neliecina, ka te būtu kas neparasts. Pie nedaudzajiem galdiņiem sēž pa trim četriem cilvēkiem. Papļāpā, iedzer, paklusē. Taču acīgāks novērotājs pamanītu, ka šeit notiek kaut kas neparasts. Pie viena no galdiem starp alus kausiem un kartupeļos iekrautām desiņām spīguļo grāmata ar vizuļojošiem burtiem John Ronald Reuel Tolkien The Lord of the Rings. Ik pēc laika noskan kafejnīcas ieejas durvis un kāds mēģina iespīlēt krēslu starp daudzajiem koka četrkājiem, kas apjož tieši šo - Tolkīna grāmatas apzīmogoto galdu. «Iedomājaties, vienreiz es pastāstīju, ka miermīlīgu ļautiņu ciematu iznīcina orki,» acīm smaidot, stāsta viens no galda brālības. «Varoņi ciematā iznīcināja orkus, taču daži bija veiksmīgi aizmukuši uz tuvējo mežu.
Fragments no Sergeja Mazurkeviča grāmatas "Lielie cilvēces maldi. 100 neapgāžamu patiesību, kurām visi ticēja." Aladins un viņa brīnumu lampa. Ali-Baba un četrdesmit laupītāju. No kāda krājuma ir šīs pasakas? Vai Jūs esat pārliecināti? Vai jūs esat stingri pārliecināti, ka runa ir par pasaku krājumu "Tūkstoš un viena nakts"? Taču nevienā no sākotnējiem krājuma sarakstiem nav pasakas par Aladinu un viņa brīnuma lampas. Tā parādījās tikai mūsdienu "Tūkstoš un vienas nakts" pasaku izdevumos. Kas un kad to tur ielicis, precīzi nav zināms.  19.aprīlis 2011 Latvijas iedzīvotājiem ir vājas zināšanas atsevišķos ar zinātni saistītos jautājumos, tā 35% Latvijas iedzīvotāju domā, ka Saule riņķo ap Zemi, secināts tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS veiktajā pētījumā. Lekcija nolasīta LatCon 2011 "Leģendas" laikā 2011. gada 28. maijā Fakts, ka pusaudži un ne tikai pusaudži aizgūtnēm „aprij” Stefanijas Meieres „Krēslas” sērijas darbus un tās daudzos epigoņus, vairs nevienu nepārsteidz. Kā liecina dati, jaunatnei adresēto fantāzijas romānu izdošana Amerikā pēdējo piecu gadu laikā divkāršojusies, bet no visiem pārdotajiem romantiskajiem romāniem (romance) 20% bijuši tieši šāda paveida darbi. Taču šis fakts pamazām vairs netiek dēvēts tikai par viena darba raisītās eiforijas fenomenu, bet atsauc atmiņā kādu žanrisko kategoriju, kura nemaz nav tik nesena, vien „Krēsla” to no jauna iecēla popularitātes saulītē. Angliski šo kategoriju dēvē par paranormal romance – romānu, kas vairāk atbilst „populārajai”, nevis „nopietnajai” (novel) kategorijai un kuram ir divi absolūti priekšnoteikumi: pirmkārt, izvērsta romantiskā līnija, otrkārt, reālās pasaules saplūšana ar pārdabisko, mitoloģisko, iztēloto. Var runāt latviešu vārdiem un tomēr izteikt krievu valodas intonāciju – Es apņemos pilnīgi Pērkonu aizliegt un par savas tautas nodevēju palikt. Palīdzēt tautas varoņus samaitāt, še svešas ticības mācītājus ievest, tautiešus pierunāt svešiniekiem klausīt, kaut un dedzināt tos, kas turas pretim, vispārēju verdzību beidzot še ievest. (Kangara solījums Līkcepurem.) Mans vectēvs piedzima aizpagājušā gadsimta beigās un bērnībā uz savas ādas izbaudīja cariskās Krievijas pārkrievošanas politiku. Ja skolā runāja inorodcu valodā, tad kaklā uzkāra dēlīti un telpas stūrī bija jāsēž uz ceļiem kaltētos zirņos. Ārpus mācību iestādes pletās latviska zemnieku vide, tāpēc tautas dvēseli skolā nesalauza un vēlāk no šīs paaudzes izauga strēlnieki. Ikdienas valodas lietošanā pārkrievošanas mēģinājumi tomēr savas pēdas atstāja – visu mūžu vectēvs taisnleņķa lineālu sauca par triugoļņiku un tēju par čaju. Priekšvārds Sergeja Peresļegna grāmatai ''Bīstamais Okamas asmens''. No redakcijas Nikolajs Jutanovs. Kā jau tagad ir kļuvis skaidrs, krieviskai domāšanai raksturīgajā trīskāršajā paradigmā pasauli gaida trīs ģenerālie scenāriji. Pirmais – turpinās laimīgā tirgus attiecību tagadne. Bankas darbojas kā pulkstenis, lido lidmašīnas, pa ātrgaitas autostrādēm drāžas komfortabli auto. Pasaules pilsētas, kas eksistē pēc J. Peresļeginas visai tēlainā izteikuma ‘’kā kloākas un muzeju apvienojums’’, rada bezgalīgas inovācijas, kuras pērējā pasaule ar prieku patērē tirgus-investīciju formātā. Otrais scenārijs ir ar romantisku nosaukumu ‘’neofeodālais’’. Pasaule apstājas savā attīstībā. Mēs katastrofāli zaudējam iestrādātās tehnoloģijas, pilsētas panīkst, pārvēršoties par ‘’zināšanu klosteriem’’. Bet pati lielā, industriālās pagātnes zinātne tiek uztverta kā maģija, kas pieejama tikai iesvētītiem adeptiem. Pasaule ieiet klasiskās fantāzijas pasaulē. Pirmdiena, 28. marts (2005) Sapņošana jeb fantazēšana laikā, kad ķermenis ir atslābināts, aktivizē smadzeņu labās puslodes darbību. Tā ir jaunrades un ģeniālu atklājumu puslode, kas palīdz pārvarēt laiku un telpu un atklāj iztēles brīnišķo pasauli. Smadzeņu labajai puslodei izdodas apbrīnojamas lietas. Lai to izskaidrotu, amerikāņu zinātnieks Roberts Stouns vienā no savām grāmatām («Call with your right brain for ansvvers!») stāsta par to, kas un kā darāms, lai saņemtu palīdzību no smadzeņu labās puslodes, izvēlējies mītu un pasaku valodu, kurā bez zinātniskās terminoloģijas un pārgudrības viss izskaidrojams pavisam vienkārši. Ko piedāvā Roberts Stouns? Viņš raksta, ka piedāvā pasaku, kura ļauj visas citas pasakas vērst īstenībā. Es varu piebilst, ka viņš parāda ceļu, kā katram sasniegt savu Brīnumu pilsētu. Roberts Stouns beidzis Masačusetsas tehnoloģisko institūtu, ir Ņujorkas Zinātņu Akadēmijas un MENSA (klubs, kas apvieno cilvēkus, kam ir visaugstākais intelektuālais koeficients pasaulē) biedrs. |
|
|
Ir taču biju...