Iepriekšējo lasiet šeit

Jostas soma aizpogājas ar ādas pogu un tiek piekārta jostas siksnai uz divām cilpām. Tādās somās vikingi nēsāja visādus sīkumus. Šīs somas vāks rotāts ar zvēra, kurš cīkstas ar čūsku, kas apvijusi gandrīz visu tā ķermeni, attēlu. No galvas un ķermeņa aug zari, kas raksturīgi Mamennas stilam. Raksta oriģināls attēlots uz piemiņas akmeņa, kuru uzstādīja karalis Harolds par godu saviem vecākiem.

Varjagu gvarde

Vikingi darbojās ne tikai kā brīvi jūras laupītāju bari vai arī sava karaļa vai vadoņa karavīri. Viņi tāpat varēja kalpot kā algotņi. Tāda algotņu vienība bija plaši pazīstamā Bizantijas imperatora gvarde. Kaut arī skandināvu algotņi iestājās Konstantinopoles kalpībā arī agrāk, varjagu gvardi noformēja 988. gadā imperators Vasīlijs II, pie kura kalpībā iestājās uzreiz 600 varjagu, kas bija ieradušies no Kijevas. Varjagu kaujas spējas jau bija pazīstamas Eiropas dienvidos. 400 varjagu piedalījās bizantiešu gājienā uz Itāliju 933. gadā. 949. gadā apmēram 600 varjagu piedalījās gājienā uz Krētu. 955. gadā varjagi cīnījās ar arābiem kaujā pie Hadates.

…

Pirms vairākiem gadiem aizsaulē aizgājušais krievu rakstnieks un publicists Viktors Astafjevs ir teicis: “Krievi izturēja kara pārbaudījumu. Bet vai viņi spēs izturēt visu patiesību par karu?”

LETA, Ceturtdiena, 17. februāris (2011)

Pasaules datortīklos ir pamanīts pirmais kiberierocis, kuru, iespējams, radījusi kāda valsts vai valstis, taču uzņēmumu informācijas sistēmām galvenais apdraudējums aizvien ir parastie kibernoziedznieki, kas vēlas izkrāpt vai izspiest naudu, intervijā biznesa portālam «Nozare.lv» teica datu drošības kompānijas «Kaspersky Lab» vadītājs un viens no dibinātājiem Jevgēņijs Kasperskis.

Par kiberieroci Kasperskis dēvē pērn pamanīto ļaundabīgo programmatūru «Stuxnet», kas savas uzbūves sarežģītībā un ar citām īpašībām atšķiras no līdz šim pamanītajām ļaundabīgajām programmām. «Esam iegājuši kiberieroču laikmetā. Piemērs ir ļaundabīgā programmatūra «Stuxnet», kura izstrādāta kā elektroniskas sabotāžas ierocis,» viņš teica.

Pirmdiena, 6. decembris (2010) Lai cik labi apbruņoti būtu ASV un sabiedroto spēki Afganistānā, tiem ne vienmēr izdodas sekmīgi cīnīties ar viltīgajiem un sīkstajiem talibu kaujiniekiem, kuriem par labu aizsegu kalpo varenie kalni un citi grūti pārvarami šķēršļi. Tomēr tagad viss var mainīties, jo no pagājušās nedēļas Afganistānā dislocēto amerikāņu karavīru rīcībā nonācis «inteliģentais» ložmetējs XM-25, ar kura palīdzību var neitralizēt mērķi, kas slēpjas, piemēram, aiz ēkas sienas vai grāvī. Revolucionārais ierocis, izmantojot lāzera staru, nomērķē uz šķērsli, aiz kura slēpjas ienaidnieks. Pēc tam lāzers izmēra attālumu līdz šķērslim, bet ložmetējs izrēķina distanci no aizsega līdz mērķim. Izšautais lādiņš eksplodē virs mērķa, neitralizējot to, raksta BBC. Pašreiz šis ierocis ir spējīgs sasniegt pretinieku, kas atrodas 700 metru attālumā. «Tu aiz kaut kā paslēpies, kad kāds uz tevi šauj. Šāds aizsegs ir pasargājis cilvēkus tūkstošiem gadu. Nu mēs šādu iespēju ienaidniekam esam atņēmuši uz visiem laikiem,» par to, kādēļ XM-25 var fundamentāli mainīt līdzšinējo karadarbības pieredzi, stāsta ieroča izstrādē iesaistītais ASV armijas apakšpulkvedis Kriss Leiners. «XM-25 padarīs mūsu bruņotos spēkus daudz nāvējošākus, efektīvākus un palielinās to drošību.» Viņš arī piebilst, ka ar ultramodernā ieroča palīdzību varēs ievērojami samazināt kaujas operāciju ilgumu.

Fragments no Vadima Deružinska grāmatas "Sazvērestības teorija", 16. nodaļa. “Septiņpadsmit pavasara mirkļi”: kļūdas un nejēdzības.

Grāmatas pirmajā daļā mēs apskatījām mūsdienu mītus par sazvērestību un citas lietas, kas ar tiem ir saistītas. Otrā grāmatas daļa ir jau veltīta vēsturiskiem mītiem. Sazvērestības teorija stāsta, ka no iedzīvotājiem tiek slēpta arī visa mūsu vēsture, pasniedzot to pilnīgi izkropļotā veidā.

Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, taču es nolēmu sākt šo grāmatas daļu ar stāstu par Štirlicu – slaveno, izdomāto - “padomju izlūku”. Mēs visi mīlam pirmo, padomju seriālu - “Septiņpadsmit pavasara mirkļus”, kas tika uzņemts 1973. gadā pēc Juliana Semjonova garstāsta. Viņš tautā bija kļuvis tik populārs, ka par Štirlicu ir sacerētas simtiem anekdošu. Turklāt, komismu radīja pats filmas scenārijs, saskaņā ar kuru izlūks sveiks tika laukā pat no vislielākās bezizejas situācijām, turklāt, vēl varēja “ar kājas spērienu” vērt vaļā Reiha visaugstākās varas kabinetu durvis.

Piektdiena, 16. jūlijs (2010) Grīnvaldes jeb Žalgiras kaujas 600.gadadienas plašie pasākumi Polijā nav pārspīlētas uzmanības izrādīšana senajam notikumam. 1410.gada 15.jūlijā lietuviešu un poļu, kā arī citu tautu apvienotā karaspēka uzvara pār vācu ordeni, lika pamatus jaunam spēku samēram Eiropas austrumu daļā. Pēc šīs katastrofālās sakāves vācu ordenis tā pa īstam vairs neatguvās, bet poļu – lietuviešu savienība bija pārvarējusi savu pirmo nopietno pābaudījumu un būtiski nostiprināja savas pozīcijas Eiropā. Starp vēsturniekiem nav vienprātības, cik liels bija karotāju skaits abās armijas pusēs. Visdrīzāk, mežonīgajā prūšu zemes nostūrī starp Tannenbergas un Grīnvaldes ciemiem bijis ne mazāk par 60 000 cīnītāju, iespējams, divas daļas vāciešu un trīs daļas poļu un lietuviešu armijā. Kauja uzskatāma arī par Reitumeiropas bruņniecības zaudējumu, ko bez vāciešiem bija arī vēl daudz citu valstu bruņinieku.

Darjas Mironovas raksts no nedēļas izdevuma "Taini XX veka", 2010. gada 24. numura.

Pirmā krusta kara panākumi bija aizmirsti. Jeruzāleme, kas ar tādām grūtībām bija atkarota no neticīgajiem, teju tiks zaudēta atkal. Tikai tagad bruņinieki saprata, cik neizpildāmu uzdevumu bija uzņēmušies. Izmisums - īstu ticīgo augstākais grēks - pārņēma kristīgo pasauli. Nabadzīgā, katoliskā Eiropa tērēja spēkus karā ar varenajiem musulmaņu Austrumiem. Bet palīdzību gaidīt nebija ne no kurienes.

Un pēkšņi - prieka vēsts: Eiropa nav viena, viņai ir varens sabiedrotais! Tālu Austrumos, ienaidnieka aizmugurē eksistē varena lielvalsts, ko pārvalda kristīgs augstākais garīdznieks - presviters Jānis.

www.citavesture.lv

Pirmdiena, 15. marts (2010)

Atkal tuvojoties 16. martam, kas jau ne pirmo gadu izraisa pastiprinātu uzmanību un nemitīgus pārmetumus no mūsu lielākās kaimiņvalsts medijiem, politiķiem un zināmas daļas vietējo iedzīvotāju, vēlamies nedaudz iedziļināties dažos šīs problēmas aspektos. Un proti, cik pamatoti ir atsevišķu politisko spēku pārmetumi, par Latviešu leģiona kareivjiem kā idejiskiem nacionālsociālistiem un noziedzniekiem pret cilvēci. Lai to panāktu mēģināsim savilkt konspektīvu par un pret no dažādiem avotiem un vēsturnieku pētījumiem. Protams, zinātājiem šie fakti nebūs pārsteigums, taču cilvēkam, kas nav iedziļinājies tēmā, tie varētu būt interesanti.

http://eg.ru/daily/politics/12182/

Publicēts 2009. gada 5. februārī.

Amerikāņu analītiķis paredz Ķīnas sadalīšanos un trešo pasaules karu.

Amerikas analītiskā dienesta Stratfor Inc. Galva Džordžs Fridmans ir publicējis apskatu, kurā piedāvā savu ģeopolitisko prognozi uz XXI gadsimtu. Perspektīvas viņš ir ieskicējis ne visai rožainas.

Labākais Fridmena jaunums ir tas, ka jau tuvākajā laikā izzudīšot Vispasaules terorisms. Jau 2009. gadā, analītiķis ir pārliecināts, džihada piekritēji būs spiesti atteikties no sava mērķa, radīt musulmaņu impēriju visā Eiropas teritorijā un Āzijā. Notiks tas galvenokārt finansiālu problēmu dēļ. [Nekas par to nav dzirdēts: ne par plāniem, ne par atteikšanos no tiem — tā kā ticēt viņam — tas nu ir liels jautājums? - t.p.]

Ievads

Karavīra ikdienas apģērbu nepieciešams sakatīt salīdzinājumā ar civilpersonu apģērbu. Auduma biezums un piegriezums mainījās laika ritumā, bet kopumā strādnieku un karavīru apģērbs tika šūts ar domu par praktiskumu. Kaut arī daži paraugi mums liekas „kaprīzi”, patiesībā tie bija visai praktiski valkāšanā. Var tikai iedomāties, cik noskranduši un netīri varēja būt karavīri. Pārtikušu kungu piekritēji, protams, izskatījās labāk. Kompānijas beigās karavīru ārējais izskats bija sliktāks, nekā tās sākumā, taču gadījumi, kad karavīrs kļuva par īstu skrandaini, pieminēti tikai nedaudz. Armijai sekoja pajūgu rinda, kurā atradās daudz civilpersonu: sievietes varēja salāpīt saplēstu apģērbu, bet mediķi piedāvāja karavīriem pirmās nepieciešamības priekšmetus un greznumlietas. Pēc uzvarām karavīru garderobe tika papildināta uz trofeju rēķina. Tādējādi ģērbšanās stils tika jaukts. Kopā ar ikdienas lietām uzvarētāji varēja valkāt parādes tērpus.

Ievads

Kaut arī vēsturnieki – speciālisti viebsies, bet mēs esam sev definējuši jēdzienu „viduslaiki” ar laika periodu no 1000 līdz 1500 gadiem. Paliekot šajos laika rāmjos, mēs vispirms apskatīsim tērpus periodā, kas seko normaņu iekarojumiem, bet pēc tam sīkāk pastāstīsim par Eiropas vienkāršā karavīra ietērpu mūs interesējošā perioda otrajā pusē. Bez tam, mēs nedaudz atspoguļosim sieviešu apģērba jautājumu. Mūs interesē pirmkārt jau ierindas karavīru ikdienas apģērbs, ne augstmaņu parādes tērpi.

Jo tālāk iedziļināmies gadsimtu dzīlēs, jo mazāk mūsu rīcībā ir pārbaudīta informācija. Īpaši pieticīga kļūst informācija par to cilvēku ikdienas apģērbu, kuri devās kalpot armijā par ierindas karavīriem. Visas datu druskas kļuva par pamatu veiktajām rekonstrukcijām. Lai neatstātu vietu pieņēmumiem un spekulācijām, mēs rūpīgi izpētījām visas pieejamās hronikas un ilustrācijas, apskatījām līdz mūsu dienām saglabājušos apģērbu un ekipējumu, ņēmām vērā vēstules, zīmējumus, skulptūras un arheoloģiskos atradumus.

Mūsu rīcībā ir daudzi dati par pārgājienu dzīves ietekmi uz vilnas un linu apģērbu, augu krāsvielām, ādu, ieročiem un bruņām pateicoties tiešajiem eksperimentiem šo priekšmetu nēsāšanā dažādos laika apstākļos. Mēs konsultējāmies ar daudzu muzeju darbiniekiem, arheologiem, ieročkaļiem, kalējiem, audējiem un citiem speciālistiem, kas nodarbojas ar „dzīvo vēsturi”. Rezultātā mēs secinājām, ka vispārpieņemtie priekšstati pēc būtības ir māņticība.