Fragments no Džeja Stīvensona grāmatas par vampīriem.

Cilvēku saistība ar vampīriem ir izsekojama visos līmeņos. Daudzi no mums dreb bailēs, redzot vampīrus kino vai televīzijas ekrānos, vai arī lasot grāmatas par viņiem. Daudzi cilvēki paši uzskata sevi par vampīriem, tērpjas viņu drēbēs un pavada laiku naktsklubos kopā ar citiem nakts bērniem, vai arī piemēro vampīriskās īpašības interneta čatos, ļaujot vaļu savām tumšajām un oriģinālajām fantāzijām. Bet daži cilvēki - kā likums,  psihiski slimie vai noziedznieki - imitē vampīrus. Par laimi, tādi gadījumi nav daudzi.

Sergeja Kožuško raksts no žurnāla "Mir Zazerkaļja" 2011. gada 1. numura.

No seniem laikiem dažādām tautām slīkšņas un purvi tika uzskatīti par sliktām vietām, kur dzīvo visādi nelabie, kas tā vien vēlas pazudināt viņu valdījumos nejauši ieklīdušo ceļinieku.

Saimnieks ar daudzām sejām.

Jevgeņijas Kedas raksts no žurnāla "Mir Zazerkaļja" 2011. gada 1. numura.

Miljoniem cilvēku lielākajās megapolēs katru dienu izmanto metro - pašu ērtāko un ātrāko pilsētas transportu. Taču neskatoties uz šādu vispārēju popularitāti, bet varbūt, tieši pateicoties tai, "pazeme" slēpj milzums noslēpumu, baumu, jautājumu.

Galvaspilsētas zirnekļa tīkls.

Garajos, samudžinātajos Maskavas metropolitēna tuneļos, kā cilvēki runā, klīst spoki, parādās un pazūd stacijas, mīt žurkas-mutanti prāvu suņu lielumā. Ko vēl runāt par otro, slepeno metro, kas iet no Kremļa uz slepeniem militāriem objektiem Piemaskavā, kā arī uz visām galvaspilsētas lidostām. Periodiski tā vai cita leģenda tiek apgāzta, taču tās vietā tūlīt rodas cita.

Teodora Kitelsena ilustrācijas.

Norvēģiju ne jau velti sauc par brīnumainu un psakainu zemi. Tikai te varēja rasties tādi brīnumaini, maģiski stāsti par troļļiem un nissē, ūdensvīriem un hjuldrām, raganām un pūķiem. Tāpat kā ūdens troļļi iemāna neuzmanīgus ceļiniekus savos valdījumos, tā arī noslēpumainā norvēģu pasaku pasaule pakāpenis apņem lasītāju un nelaiž vaļā, kamēr netiks aizvērta pēdējā lapaspuse. Šis pasakas arī būs savāktas grāmatā "Norvēģijas brīnumpasakas".

Šķiet, ka nekas nevar būt antagoniskāks par sievieti un karu. Tie ir divi pretēji jēdzieni – dzīvības devēja un dzīvības ņēmējs. Bet ikviens karavīrs ir mātes dzemdēts, daudziem no viņiem mājās palikušas māsas vai līgavas. Un - pavisam reti, bet tomēr - sievietei nācās pašai nest ieročus un aizstāvēt savu un savu mīļo dzīvību un brīvību. Tādēļ sievietes ļoti, ļoti tieši un nepastarpināti ir saistītas ar karu.

Autors Frenks Deikobs (Frank Jacobs) 2011. gada 15. augustā

Svētā Maikla (Miķeļa, Mihaila) rinda laikam ir pati redzamākā un intriģējošākā no daudzajām papuvju līnijām, kas šķērso Lielbritāniju [angļu vārda “ley” tulkojumu “papuve” dod vārdnīca, taču vai šādu nozīmi var piemērot šajā gadījumā? - t.p.]. Tā stiepjas taisnā līnijā no Lendsendas Anglijas dienvidrietumu galā uz Hortonu-Pie-Jūras Norfolkas krastā. Tās nosaukums ir cēlies no daudzām vietām, kas veltītas Svētajam Miķelim, kuras atrodas gandrīz tieši tās kursā 350 jūdžu garumā, un ir tieši orientētas uz saules lēktu 8. maijā, kad latīņu liturģijā tiek svinēta... Svētā Miķeļa Parādīšanās (sīkāk par šo notikumu http://magnificat.ca/cal/engl/05-08.htm ).

 Lekcija nolasīta LatCon 2011 "Leģendas" ietvaros 2011. gada 28. maijā

Ievads

Pilsētu leģendas, jeb kā tā apzīmē amerikāņi- Urban Legends, ir realitātes tēmas, kuras sastāda daļu no mūsdienu pasaules folkloras. Parasti tām par pamatu ir baumas, nostāsti, avīžu pīles u.t.t. diezgan bieži tā ir pamatotas uz mūsdienu sabiedrības bailēm.

Daļu pilsētu leģendu izdomā jokdari vienkārši savam priekam. Kā bija rādīts kāda seriāla vienā no sākotnējām sērijām. Daži jokdari vienkārši izdomāja priekš sevis stāstiņu, lai pabaidītu draugus, ka kādā pamestā mājā kādreiz esot dzīvojis vīrs, kurš nogalinājis savu sievu un sešas meitas un tagad viņa gars tupinot nogalināt jaunas meitenes. Nobiedējuši savus draugus viņi par šo gadījumu gandrīz jau bija aizmirsuši, kad viens no draugiem to publicēja interneta vietnē un gala rezultātā leģenda kļuva tik populāra, ka pat atdzīvojās. Ar šādām leģendām, kuras sākumā ir vienkārši joki ir slavenas ļoti daudzas pilsētiņas Amerikā un principā arī visā pasaulē.

Skotijā publiskoti dokumenti, kurus ilgus gadus klājis slepenības plīvurs. Tajos atklāta "visa patiesība" par Lohnesa ezerā it kā mītošo briesmoni vārdā Nesija. Ar pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem datētajos dokumentos galvenokārt ir runa par to, ka "šī briesmoņa eksistence nav apšaubāma".

Raksts no personiskā arhīva.

Kopš senseniem laikiem, kuģojot okeānu plašumos, jūrnieki sastopas ar parādībām, kuras paliek noslēpums arī mūsu dienās. Tie ir optiskie fenomeni, kā tos nosaucis akadēmiķis A. Krilovs, „okeāna spoki”, - gaismas veidojumi, kas novērojami uz okeāna virsmas un atmosfērā virs tiem. Ziņas par šīm parādībām var atrast gam kapteiņu ziņojumos, gan kuģu žurnālos. Tāds ziņojums, piemēram, pienāca no kuģa „Vladimir Vorobjov”, kas brauca pa Arābu jūru. Veicot okeanoloģiskus pētījumus, tā komanda pēkšņi ieraudzīja, ka apkārt kuģim, apmēram 150 līdz 200 metru rādiusā, pretī pulksteņa rādītāju virzienam, griežas spilgti balts plankums, kas sadalās astoņās daļās. Eholots fiksēja vietas dziļumu – 170 metrus, reizē parādīdams, ka zem kuģa apmēram divdesmit metru dziļumā ir kaut kāda masa. Šis ziņojums izraisīja PSRS Zinātņu akadēmijas zemūdens pētījumu sekcijas interesi. Noskaidrojās, ka mirkli pirms fenomena ievērošanas izgājis no ierindas elektroģenerators, kas devis strāvu tralēšanas vinčai. Nedaudz vēlāk ap kuģi novēroti kādas nedabiskas gaismas precīzi atkārtoti uzliesmojumi. Gaisma plūdusi viļņveidīgi astoņu ieliektu staru veidā, kuri atgādinājuši turbīnas lāpstiņas. Pēc pusstundas spīdēšana kļuvusi vājāka un „riteņa” diametrs samazinājies līdz 80 – 100 metriem. Kaut arī nav bijušas dzirdamas nekādas skaņas, komandas locekļi jutuši it kā spiedienu uz auss bungādiņu. Novēroti viegli viļņi. Radies iespaids, ka ūdens vibrē.