Nobeigums. Iepriekšējo lasiet šeit.

058 – brauniji – Skotijas māju gariņi, kas var dzīvot arī mežos, parasti labvēlīgi un izpalīdzīgi.

Iepriekšējo skatiet šeit

050 – nereīdas – sengrieķu mitoloģijā 50 jūras dieva Pontusa un Gejas meitas – jūras nimfas. Bez astēm, bet ar kājām.

Iepriekšējo lasiet šeit

Ūdens tauta.

045 – Ben-Varra – Menas salas jūras nāra, parasti vilina cilvēkus nāvē, bet dažreiz pažēlo.

Iepriekšējo lasiet šeit

Noslēpumainā Sfinksa.

038- Ēģiptes Sfinksa – “hu“- ēģiptiešiem simbolizēja četras stihijas, garu un zaudēto pagātni.

Iepriekšējo lasiet šeit

031a – mantikora – Dienvidu Āzijas mūžamežu iemītniece, nāvējoši bīstama.

(Ils šo enciklopediju, iesūtot, bija dalījis 2-ās daļās. Man, liekot iekšā, nācies to sadalīt vairākās. Attēli, kā arī lappušu skaits kombinācijā sanak lielāks, neka sistēma spētu "sagremot" un sanāktu kā sanāktu. Mausns)

Vienradži.

001 – vienradzis – populārākais, ja neskaita pūķus, mitoloģiskais tēls.

Fragments no Džeja Stīvensona grāmatas par vampīriem.

Cilvēku saistība ar vampīriem ir izsekojama visos līmeņos. Daudzi no mums dreb bailēs, redzot vampīrus kino vai televīzijas ekrānos, vai arī lasot grāmatas par viņiem. Daudzi cilvēki paši uzskata sevi par vampīriem, tērpjas viņu drēbēs un pavada laiku naktsklubos kopā ar citiem nakts bērniem, vai arī piemēro vampīriskās īpašības interneta čatos, ļaujot vaļu savām tumšajām un oriģinālajām fantāzijām. Bet daži cilvēki - kā likums,  psihiski slimie vai noziedznieki - imitē vampīrus. Par laimi, tādi gadījumi nav daudzi.

Sergeja Kožuško raksts no žurnāla "Mir Zazerkaļja" 2011. gada 1. numura.

No seniem laikiem dažādām tautām slīkšņas un purvi tika uzskatīti par sliktām vietām, kur dzīvo visādi nelabie, kas tā vien vēlas pazudināt viņu valdījumos nejauši ieklīdušo ceļinieku.

Saimnieks ar daudzām sejām.

Jevgeņijas Kedas raksts no žurnāla "Mir Zazerkaļja" 2011. gada 1. numura.

Miljoniem cilvēku lielākajās megapolēs katru dienu izmanto metro - pašu ērtāko un ātrāko pilsētas transportu. Taču neskatoties uz šādu vispārēju popularitāti, bet varbūt, tieši pateicoties tai, "pazeme" slēpj milzums noslēpumu, baumu, jautājumu.

Galvaspilsētas zirnekļa tīkls.

Garajos, samudžinātajos Maskavas metropolitēna tuneļos, kā cilvēki runā, klīst spoki, parādās un pazūd stacijas, mīt žurkas-mutanti prāvu suņu lielumā. Ko vēl runāt par otro, slepeno metro, kas iet no Kremļa uz slepeniem militāriem objektiem Piemaskavā, kā arī uz visām galvaspilsētas lidostām. Periodiski tā vai cita leģenda tiek apgāzta, taču tās vietā tūlīt rodas cita.

Teodora Kitelsena ilustrācijas.

Norvēģiju ne jau velti sauc par brīnumainu un psakainu zemi. Tikai te varēja rasties tādi brīnumaini, maģiski stāsti par troļļiem un nissē, ūdensvīriem un hjuldrām, raganām un pūķiem. Tāpat kā ūdens troļļi iemāna neuzmanīgus ceļiniekus savos valdījumos, tā arī noslēpumainā norvēģu pasaku pasaule pakāpenis apņem lasītāju un nelaiž vaļā, kamēr netiks aizvērta pēdējā lapaspuse. Šis pasakas arī būs savāktas grāmatā "Norvēģijas brīnumpasakas".

Šķiet, ka nekas nevar būt antagoniskāks par sievieti un karu. Tie ir divi pretēji jēdzieni – dzīvības devēja un dzīvības ņēmējs. Bet ikviens karavīrs ir mātes dzemdēts, daudziem no viņiem mājās palikušas māsas vai līgavas. Un - pavisam reti, bet tomēr - sievietei nācās pašai nest ieročus un aizstāvēt savu un savu mīļo dzīvību un brīvību. Tādēļ sievietes ļoti, ļoti tieši un nepastarpināti ir saistītas ar karu.

Vārds Pentagramma cēlies no latīņu vārda „pento” – pieci un „gramma” – svītra, līnija.

Pentagramma ir regulārs piecstūris, kura visas malas ir pagarinātas tiktāl, līdz tās krustojas, veidojot vēl piecus vienādus vienādsānu trijstūrus.

Vertikālā pentagramma ir piecstaru zvaigzne viens no kuras stariem ir vērsts uz augšu.

Apgrieztā (Invertētā) pentagramma ir piecstaru zvaigzne, kurai uz augšu ir vērsti divi stari.

Katrai tautai ir savas pazīmes, pēc kurām tā spriež par nāves tuvošanos. Tāpēc neizskaidrojams ir fakts, ka viena no šīm pazīmēm, konkrēti, melna spoku suņa parādīšanās, ir sastopama daudzviet — no Lielbritānijas līdz pat Krievijai.

Visi mēs mīlam pasakas. pasakas nav vienkārša izklaide. Daudzās pasakās ir iešifrēta cilvēces gudrība, slepenās zināšanas. Ir pasakas bērniem, ir pasakas pieaugušajiem. Dažreiz vienas tiek jauktas ar otrām. Bet dažreiz par it kā mums zināmām pasakām izveidojas pavisam aplams priekšstats.

Mums pasaka par Pelnrušķīti ir pazīstama brāļu Grimmu pārstāstā. Taču nevajag domāt, ka viņi to ir izgudrojuši. Ir zināms, ka šīs pasakas sižetu zināja jau senie ēģiptieši. “Pelnrušķītes” piedzīvojumi ir pierakstīti ar hieroglifiem uz papirusa un Senajā Ēģiptē bija ļoti populāri.

„Sekretnije materiāli XX veka” Nr. 23 (42), 2000.

Aizejošais gadsimts bija bagāts ar dažādiem notikumiem. To starpā – unikāli arheoloģiski atradumi, noslēpumaina cilvēku pazušana, senvēstures gigantisko briesmoņu un kosmosa sūtņu parādīšanās, kā arī cilvēka psihes neizskaidrojamās parādības. Uz jaunās tūkstošgades sliekšņa ir jēga atcerēties visus neparastos notikumus. Priekš tā mēs atveram jaunu rubriku. Bet iesākumam – aizejošā gadsimta pirmās desmitgades hronika.

 Lekcija nolasīta LatCon 2011 "Leģendas" ietvaros 2011. gada 28. maijā

Ievads

Pilsētu leģendas, jeb kā tā apzīmē amerikāņi- Urban Legends, ir realitātes tēmas, kuras sastāda daļu no mūsdienu pasaules folkloras. Parasti tām par pamatu ir baumas, nostāsti, avīžu pīles u.t.t. diezgan bieži tā ir pamatotas uz mūsdienu sabiedrības bailēm.

Daļu pilsētu leģendu izdomā jokdari vienkārši savam priekam. Kā bija rādīts kāda seriāla vienā no sākotnējām sērijām. Daži jokdari vienkārši izdomāja priekš sevis stāstiņu, lai pabaidītu draugus, ka kādā pamestā mājā kādreiz esot dzīvojis vīrs, kurš nogalinājis savu sievu un sešas meitas un tagad viņa gars tupinot nogalināt jaunas meitenes. Nobiedējuši savus draugus viņi par šo gadījumu gandrīz jau bija aizmirsuši, kad viens no draugiem to publicēja interneta vietnē un gala rezultātā leģenda kļuva tik populāra, ka pat atdzīvojās. Ar šādām leģendām, kuras sākumā ir vienkārši joki ir slavenas ļoti daudzas pilsētiņas Amerikā un principā arī visā pasaulē.

(Šis iznāk kā papildinājums Armanda stāstījumam par Baskervilu suni. mausns)

Kā visi privātdetektīva Šerloka Holmsa cienītāji zina, bagātais zemes īpašnieks, sērs Čārlzs Bāskervils gāja bojā no sirdstriekas, kad krēslā, savas muižas alejā satika milzīgu melnu suni ar spīdošām acīm un rīkli. Tikai Holmsa iejaukšanās izglāba no tāda paša likteņa sēru Henriju. Spriežot pēc 1742. gada rokraksta, kas Bāskervilu dzimtā tika nodots no paaudzes uz paaudzi, šis briesmonis vajāja ģimenes locekļus ne mazāk kā pusotrus simtus gadus.

Taču no kurienes šis suns bija radies? Visvienkāršākā atbilde - no baigajiem Grimpenas kūdras purviem, kuros to nometināja (vispirms noziežot ar fosforu) nelietis Stepltons, kas bija iekārojis muižu un visas ģimenes bagātības. Taču no kurienes tāda ideja radās garstāsta autoram Artūram Konanam Doilam?

Собака Баскервилей - злая, безжалостная и ужас наводящая история, которую в рассказе Артура Конан Дойля распутать взялся никто иной, как знаменитый Шерлок Холмс со своим верным другом и помощником доктором Ватсоном. Повесть, читая которую, сам того не замечая переносишься в XIX век и вместе с героями проживаешь все страхи. Если очень коротко напомнить содержание повести, не вдаваясь в подробности, то там речь идет о мошенниках, которые в своих корыстных целях использовали собаку огромного размера, пугая ею людей до смерти.

Latviešu folklorā ir atrodamas daudzas pārliecinošas un neapgāžamas liecības, kas vēsta par citplanētiešu mijiedarbību ar zemiešiem, konkrēti – senās Latvijas iedzīvotājiem. Savā pirmajā referātā es jau pierādīju divu dažādu citplanētiešu rasu – gigantu un polimorfu – regulāriem kontaktiem un sadarbību ar cilvēkiem, kas bieži vien noveda pat pie dzimumsakariem un jaukteņu rašanās. Protams, ka savu pēcnācēju dzīve citplanētiešos izraisīja dzīvu interesi, viņi vēlējās tajā piedalīties un, ņemot vērā gigantu un polimorfu nesaskaņas, tas bieži vien noveda pie sadursmēm. Liecības par šīm sadursmēm ir skaidri saskatāmas latviešu tautas pasakās.

Brazīlija ir lielākā valsts Dienvidamerikas kontinentā, tās teritorijā atrodas pasaules lielākie džungļi un ūdeņiem visbagātākā upe pasaulē – Amazone. Attiecīgi lieli milzīgajai valstij, kurā runā 188 valodās un dialektos, ir arī tās briesmoņi, par kuriem brazīlieši cenšas skaļi nerunāt.

Nezvērs ar divām mutēm.

Zinātnieki, kas izdzirdēja aborigēnu runas par mapinguari, uzskatīja tās par vietējās folkloras paraugu. Neviens neticēja, ka eksistē ar rudu vilnu klāts briesmonis ar kinžalveidīgiem nagiem, kuram pēdas ir izgrieztas atmuguriski, bet uz vēdera ir otra mute. Pēc indiāņu vārdiem, viņam zem vilnas āda ir stingra kā bruņas, no tās atlec bultas un šķēpi. Vienīgā vieta, kas ir ievainojama, ir vēders. Briesmonis pretīgi ož un viņa kliedziens apdullina.