Автор: Indra Skudra
категория Сочинения

Nakts. Kaut kur tālumā dzirdama runču nemitīgā brēkšana, kas gatavi līdz nāvei saplosīt ienaidnieku, lai gūtu uzvaru. Debesīs mirdz netaktiski apaļš un spožs mēness, kas kā spogulis uz sevis parāda visu, kas notiek uz zemes. Kā arī tas uzņēmies nepateicīgo sarga lomu. Par laimi tikai uz šo vienu vienīgo nakti, jo šādā izskatā viņam ļauts parādīties tikai izredzētās nakts stundās. Un tikai pāris reizes gadā. Ļaudis to dēvē par pilnmēnesi. Šo valdzinošo ainu pārtrauc neparastu radījumu parādīšanās uz mazā smilšu celiņa, kas ved uz Salas mājām.  Tie ir divi tēli, kas savu augumu paslēpuši zem lieliem apmetņiem, un uz galvām uzlikuši apmetņu lielās kapuces. Dīvainākais ir tas, ka viens no viņiem ir izvēlējies melnu apmetni, bet otrs  – baltu. Pretstati. Viņi  stāv viens otram pretī, un kaut ko tikko dzirdami sarunājas. Melnajā apmetnī tērptais pieklusinātā balsī burbina: „ Marinos, tā ir mana pavēle! Jāsaņem ir abi mantojumi. Tieši tā kā šeit rakstīts.” Un viņš iebāzis roku apmetnī no kādas tā krokas izvelk nelielu akmens gabalu.

Подробнее...

Автор: Vilis Kasims
категория Сочинения

Darbs piedalās literārajā konkursā "Tā dzimst leģendas" LatCon 2011 ietvaros.

Kad zvaigznes vēl nebija iemirdzējušās, Kluspils naktis bija tumšas un tukšas. Cilvēki tās pavadīja guļot, krājot spēkus jaunai dienai, bet uzmostoties nejutās ne nieka mundrāki. Šķita, ka pilsētas naksnīgā rūsa ir iespiedusies viņu kaulos un smadzenēs, pamazām padarot tās rāmas un slābanas. Viņi pārstāja runāt un klausīties, tā vietā vienkārši slīdot cauri laikam rītdienas gaidās.

Tā man stāstīja vectēva brālis, pie kura bērnībā vakaros mēdzām paciemoties ar vecākiem. Viņš sēdēja uz lieveņa noliktajā krēslā un piemiegtām acīm skatījās pilsētas griestos, ļaujot no tiem plūstošajai gaismai dzīt ēnas no sejas līdz viņš atkal bija tīrs kā nomazgāts tekošā ūdenī.

Подробнее...

Автор: Alise Redviņa
категория Сочинения

 Darbs piedalās literārajā konkursā "Tā dzimst leģendas" LatCon 2011 ietvaros.

Februāra pēdējai dienai neraksturīgi silts gaiss glāstīja vaigus. Anabella stāvēja pie avota, lūkojās saules gaismas dzirkstu rotaļās dzidrajā ūdenī un ļāvās laiskām pārdomām. Viņa prātoja par vislielāko mīklu, kas viņu bija mocījusi jau kopš piecu gadu vecuma – mazo straumīti, kas plūda gar ciema nomali, līdz ietecēja jūrā, un savādo spēku, kas viņu pārņēma tās tuvumā.

Meitene notupās un uz brīdi iegremdēja plaukstas avota ledusaukstajā straumē. Acumirklī kā zibens šautra caur viņas vēnām iztraucās nez no kurienes radusies enerģija, tik stipra, ka lika noreibt. „Tagad es varētu satriekt visu pasauli kailām dūrēm,” Ana tīksmi nodomāja, izņemdama rokas no ūdens un pieceldamās. Mazs, aptuveni četrus gadus vecs puisēns, kas nemanāmi bija pielavījies aiz muguras, lika viņai salēkties. Bērns kareivīgi, kaut arī nedaudz nedroši, raudzījās augšup uz Anu un paziņoja: – Tu esi agana!

Подробнее...

Автор: Aista Sniedze
категория Сочинения

Darbs piedalās literārajā konkursā "Tā dzimst leģendas" LatCon 2011 ietvaros

Estere raudāja.

‘’Dievs, tagad man ir vajadzīga tava palīdzība! Tev mani jāsadzird, es lūdzu palīdzību!’’ viņa aizvēra acis un lūdzās.

‘’Es spēšu tikt pāri savām iegribām, es būšu tāda, kāda gribēšu, es varu veidot savu raksturu. Es nebaidos no sāpēm un grūtībām, varbūt par tām es varēšu iegūt kaut ko pretī, Dieva aizstāvību, stipru un izturīgu raksturu... nopirkšu sev atkal gabaliņu zemes Debesīs. Es izturēšu, lai tas viss būtu Dieva godam.’’ Estere sevi mierināja.

*

Helēna izgāja no mājas, viņas sirdi plosīja atriebības kāre. Pirms trīm gadiem viņa šo vīrieti bija ar lielām pūlēm dabūjusi sev par vīru, tas bija pirmais vīrietis, kurš patika viņas mātei, un kuru māte bija palīdzējusi iegūt. Māte pati bija izgatavojusi pieburšanas dzērienu, pirmo reiz Helēnai nenācās mātei nezinot lūgties mātes darbinieces izgatavot šādus dzērienus, un, kaut gan Helēna Egonu nemīlēja, precējās atriebjoties Raideram, viņa cerēja ilgāk padzīvot bezbēdīgu dzīvi. Viņa cerēja uz dzēriena iedarbību, uz to, ka tā iespaidā vīrs pildīs katru viņas iegribu, un ka tas viss ilgs tik cik viņa pati gribēs. Tajā laikā viņu vēl arī sajūsmināja apziņa par mokām, kuras izjūt pamestais Raiders

Подробнее...

Автор: Vita
категория Сочинения

Darbs piedalās literārajā konkursā "Tā dzimst leģendas" LatCon 2011 ietvaros

Konkursā ieguvis izdevniecības Zvaigzne ABC speciālbalvu.

Atvaļinājums. Cik, gan saldi skan šis vārds. Sevišķi saldi tas skan, ja pēdējo reizi iespēja atpūsties ir bijusi pirms vairākiem simtiem gadu. Vēl palikušas tikai trīs dienas un tad – vesels mēnesis svētlaimes garantēts. Varētu aizšaut uz kādu attālāku planētu. Vai arī nedaudz parotaļāties ar laiku, un telpu. Vai varbūt, ka vajadzētu izvēlēties kādu paralēlo pasauli un ierasties pie tās iedzīvotājiem kādas dievības izskatā. Un baudīt sevis pielūgšanu?

Tik daudz lielisku iespēju, ka pat grūti izvēlēties, bet viens nu gan ir pilnīgi skaidrs, ka uz zemes tās reālajā laikā nav pilnīgi nekādas vēlēšanās rādīties. Nu padomājiet paši. Vai tad jums gribētos atvaļinājuma laikā rādīties savā darbavietā?

Patīkamās pārdomas par drīzajām brīvdienām pārtrauca skaļš telefona zvans.

Подробнее...

Автор: Krista Kukuvasa
категория Сочинения

Darbs piedalās literārajā konkursā "Tā dzimst leģendas" LatCon 2011 ietvaros

Viena roze var būt mans dārzs ...

viens draugs, mana pasaule.

/Leo Buscaglia/

1995.g. 13. oktobris

Nika

Bērnībā man patika piekrastes smilšainais liedags. Vislabāk lietus un vētras laikā. Tad es visā plašajā visumā biju viena ar kaijām, kas, spārnus izplētušas, lidoja tuvu ūdens virsmai, sasaukdamās savā valodā, un pūķi, kurš palaists gaisā dejoja nevaldāmas brīvības deju.

Vecāki ļāva man vaļu. Būdami aizņemti, viņi nenojauta, ka viena klīstu apkārt, meklējot retus gliemežvākus un vācot jūras izskalotos dārgumus. Tomēr reizēm, veroties pelēkajā jūras klaidā, mana sirds ilgojās. Pati nezinu pēc kā.

Tā tas bija līdz brīdim, kad man apritēja seši gadi. Todien vecāmāte, pie kuras pavadīju lielāko laika daļu, bija laidusies snaudā. Es klusītēm izslīdēju ārā, kur mani aicināja vējš un negaisa mākoņi. Nekas neliecināja, ka mana iemīļotā rotaļa izvērtīsies citādāka kā ierasts. Nevīžīgi aizpogājot dzelteno lietusmēteli, vienā rokā satvērusi vējos pluinīto pūķi, skrēju uz liedaga pusi. Nevēlējos garām palaist ne mirkli no satraucošā piedzīvojuma. Skrienot jutu kabatā lēkājam vara stieplītes rituli. Šoreiz biju nolēmusi pūķi palaist gaisā tauriņu pavadībā, kurus vecāki bija pārveduši no ārzemju komandējuma.

Подробнее...