Jevgeņijas Kedas raksts no žurnāla "Mir Zazerkaļja" 2011. gada 1. numura.

Miljoniem cilvēku lielākajās megapolēs katru dienu izmanto metro - pašu ērtāko un ātrāko pilsētas transportu. Taču neskatoties uz šādu vispārēju popularitāti, bet varbūt, tieši pateicoties tai, "pazeme" slēpj milzums noslēpumu, baumu, jautājumu.

Galvaspilsētas zirnekļa tīkls.

Garajos, samudžinātajos Maskavas metropolitēna tuneļos, kā cilvēki runā, klīst spoki, parādās un pazūd stacijas, mīt žurkas-mutanti prāvu suņu lielumā. Ko vēl runāt par otro, slepeno metro, kas iet no Kremļa uz slepeniem militāriem objektiem Piemaskavā, kā arī uz visām galvaspilsētas lidostām. Periodiski tā vai cita leģenda tiek apgāzta, taču tās vietā tūlīt rodas cita.

Teodora Kitelsena ilustrācijas.

Norvēģiju ne jau velti sauc par brīnumainu un psakainu zemi. Tikai te varēja rasties tādi brīnumaini, maģiski stāsti par troļļiem un nissē, ūdensvīriem un hjuldrām, raganām un pūķiem. Tāpat kā ūdens troļļi iemāna neuzmanīgus ceļiniekus savos valdījumos, tā arī noslēpumainā norvēģu pasaku pasaule pakāpenis apņem lasītāju un nelaiž vaļā, kamēr netiks aizvērta pēdējā lapaspuse. Šis pasakas arī būs savāktas grāmatā "Norvēģijas brīnumpasakas".

„Sekretnije materiāli XX veka” Nr. 23 (42), 2000.

Aizejošais gadsimts bija bagāts ar dažādiem notikumiem. To starpā – unikāli arheoloģiski atradumi, noslēpumaina cilvēku pazušana, senvēstures gigantisko briesmoņu un kosmosa sūtņu parādīšanās, kā arī cilvēka psihes neizskaidrojamās parādības. Uz jaunās tūkstošgades sliekšņa ir jēga atcerēties visus neparastos notikumus. Priekš tā mēs atveram jaunu rubriku. Bet iesākumam – aizejošā gadsimta pirmās desmitgades hronika.

15.mar 2011, mango.lv

Iespējams, atrisināta viena no noslēpumainākajām mīklām cilvēces vēsturē un atrasta leģendām apvītā zudusī pilsēta Atlantīda – amerikāņu zinātnieku grupa apgalvo, ka Atlantīda atrados purvājā netālu no Spānijas dienvidu krastiem, ziņo izdevums The Telegraph.

MĒS, 3. aprīlis, 2009.

Februāra sākumā pasaules preses izdevumi bija pilni ar ziņām, ka britu inženierim Bērnijam Bemfordam beidzot izdevies noteikt leģendārās Atlantīdas atrašanās vietu – turklāt pavisam vienkāršā veidā, pētot Google satelītuzņēmumus. Pēc pāris dienām kompānija, kas slavena ar savām kartēm, gan nāca klajā ar paziņojumu, ka noticis pārpratums – līnijas Atlantijas okeānā, kas pēc izskata atgādina pilsētas plānojumu, patiesībā esot atstājuši pētniecības kuģu sonori. Tātad arī šī bijusi kārtējā viltus trauksme, un nogrimusī valsts jeb civilizācija, kas varbūt meklējama Vidusjūrā, bet, ļoti iespējams, Atlantijas okeānā, tā arī nav uzieta.

Pirmo reizi mūsdienu civilizācija par senajiem Lemūrijas iedzīvotājiem uzzināja 19. gadsimtā, kad zinātnieks Augustus Le Plonžeons izpētījis senos maiju indiāņu tekstus Jukatanā un secināja, ka šī tauta uzskatīja sevi par atlantu, seno ēģiptiešu un mu, vairāk pazīstamu kā lemūru, pēctečiem. Viņu civilizācija, pēc indiāņu domām, bija pati vecākā uz Zemes un tās uzplaukums attiecināms uz 14-to tūkstošgadi pirms mūsu ēras. Kaut arī ir liecības, ka šo uzplaukumu var atbīdīt daudz tālāk – pat līdz 75-jai tūkstošgadei pirms mūsu ēras.

20.feb 2009 LETA

Atlantijas okeāna dibenā ar rīka Google Ocean palīdzību atrasts objekts, kas varētu būt zudušās pilsētas Atlantīdas ielu tīklojums, uzskata eksperti. Līniju tīkls atrodas tūkstoš kilometru attālumā no Āfrikas ziemeļrietumu krasta netālu no Kanāriju salām.

Velsas lieluma taisnstūri pamanīja kāds aeronautikas inženieris, kas apgalvo, ka tas izskatās pēc pilsētas topogrāfiskā aerofotouzņēmuma.

Rihards Rudzītis 'Svētā Grāla brālība'.

www.DELFI.lv

08. decembris 2010

Izdevniecībā "Sirds gaisma" klajā nācis latviešu dzejnieka un filozofa Riharda Rudzīša mūža darbs – "Svētā Grāla Brālība". Tas ir otrs izlabots izdevums

Rudzītis leģendai par Svēto Grālu, tās izcelsmei un nozīmei, šajā darbā pieiet zinātniski, soli pa solim pamatojot šīs leģendas patiesumu. Darbs tapis laika posmā no 1935. līdz 1960. gadam. Autors nepaguva to pilnībā pabeigt.

"Leģenda – tā ir dzīva tradīcija, gandrīz vienmēr īstenāka, nekā tas, ko saucam par vēsturi.

Latviešu folklorā ir atrodamas daudzas pārliecinošas un neapgāžamas liecības, kas vēsta par citplanētiešu mijiedarbību ar zemiešiem, konkrēti – senās Latvijas iedzīvotājiem. Savā pirmajā referātā es jau pierādīju divu dažādu citplanētiešu rasu – gigantu un polimorfu – regulāriem kontaktiem un sadarbību ar cilvēkiem, kas bieži vien noveda pat pie dzimumsakariem un jaukteņu rašanās. Protams, ka savu pēcnācēju dzīve citplanētiešos izraisīja dzīvu interesi, viņi vēlējās tajā piedalīties un, ņemot vērā gigantu un polimorfu nesaskaņas, tas bieži vien noveda pie sadursmēm. Liecības par šīm sadursmēm ir skaidri saskatāmas latviešu tautas pasakās.

Brazīlija ir lielākā valsts Dienvidamerikas kontinentā, tās teritorijā atrodas pasaules lielākie džungļi un ūdeņiem visbagātākā upe pasaulē – Amazone. Attiecīgi lieli milzīgajai valstij, kurā runā 188 valodās un dialektos, ir arī tās briesmoņi, par kuriem brazīlieši cenšas skaļi nerunāt.

Nezvērs ar divām mutēm.

Zinātnieki, kas izdzirdēja aborigēnu runas par mapinguari, uzskatīja tās par vietējās folkloras paraugu. Neviens neticēja, ka eksistē ar rudu vilnu klāts briesmonis ar kinžalveidīgiem nagiem, kuram pēdas ir izgrieztas atmuguriski, bet uz vēdera ir otra mute. Pēc indiāņu vārdiem, viņam zem vilnas āda ir stingra kā bruņas, no tās atlec bultas un šķēpi. Vienīgā vieta, kas ir ievainojama, ir vēders. Briesmonis pretīgi ož un viņa kliedziens apdullina.

Mani mīļie monstri, otrā un noslēdzošā daļa. Ir arī pavisam nepieklājīgi, tā ka aizvāciet bērnus no ekrāna. 1. Bakeneko – kaķis-vilkatis. Tieši nav skaidrs, kāpēc parasts kaķis pēkšņi pārvēršas par vilkati. Reizēm tas notiek tādēļ, ka to baro vienā vietā 13 gadu garumā, citreiz – tādēļ, ka tas sasniedzis milzīgus izmērus. Aizdomas krīt arī uz nesen mirušiem kaķiem. Bakeneko atšķiras ne tikai ar lieliem izmēriem, bet arī ar to, ka staigā uz pakaļkājām, labo prīmusus un dzer tīru spirtu.

Žurnāls patiesā Dzīve, Nr.5, 2010

Tā ir pilsēta, kurā dzīvo pārcilvēki. Šo pilsētu neviens nekad nav redzējis. Tā ir pilsēta, ko sauc par Šambalu. Tajā glabājas visi pasaules noslēpumi. Tā ir visu laiku visnoslēpumainākā vieta, kāda vien sastopama leģendās, teikās un romānos, - Šambala, kas izpelnījusies nosaukumus Pazemes valsts, Dievu pilsēta, Pasaules centrs, Baltās brālības zeme, Vareno meistaru pilsēta, Nākotnes valsts un pat Šausmu karaļa zeme.

HIPOTĒZE. Viena no neticamākajām versijām vēsta, ka citplanētieši nav nekādi citplanētieši. Viņi dzīvo mūsu Zemes tukšajā centrā un izlido pa gariem tuneļiem, kas savienoti ar Ziemeļpolu un Dienvidpolu.

Popularitātes ziņā ar šo mistisko vietu var konkurēt vienīgi Atlantīda, kas līdzīgi Šambalai reiz pazuda no Zemes virsmas. Par Šambalu ir publicēti neskaitāmi raksti, laistas klajā grāmatas, tomēr paradoksāli – literatūras daudzums ir apgriezti proporcionāls izskaidrojumam par šo tēmu. Šajā gadījumā precīzi – jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas.

2. turpinājums no Kira Buličeva grāmatas.

Zmejs Goriničs ir ļaundaris no krievu biļinām. Tāpat kā retāk pieminētais Zmejs Tugarins, Zmejs Goriničs visai jūtami nes sevī stepes ļaužu etniskās iezīmes. Tas ir pārspīlēts un galēji vispārināts pečeņega vai polovcieša tēls. Lai gan ir viedoklis, ka ar pūķiem biļinās saprot elkdievību, pret kuru spēkavīriem ir jācīnās. [Esmu lasījis arī, ka trīsgalvainais pūķis esot alegorija par ienaidnieku kolonnām, kas Izvēršas kaujai, sadaloties pa vienībām. – t.p.]

Raksts tulkots no interneta - autors Owen Burnham, adrese - raksta beigās.

Daudzus noslēpumus vēl glabā Āfrikas kontinenta klajumi un džungļi. Tik milzīgās, mazapdzīvotās teritorijās var slēpties, ne viens desmits zinātnei nepazīstamu dzīvnieku.

Taču vietējie iedzīvotāji, protams, pazīst tos visus. Šīs zināšanas atspoguļojas mītos, pasakās un teiksmās, kas tiek nodotas no mutes mutē, sēžot pie ugunskura gaismas. Protams, ka netiek jau runāts par vienkāršajiem putniņiem ar pelēcīgu apspalvojumu, kas dažreiz nonāk vietējo mednieku slazdos. Kaut tāds putniņš būs pat trīsreiz rets, to apēdīs un pēc dienas aizmirsīs.

Cita lieta – baigs plēsoņa, kura pieminēšana vien liek nobālēt melnādainajiem aborigēniem.

Pētnieki neuztver nopietni stāstus par dīvainiem dzīvniekiem ar mītisku kontekstu. Varbūt velti? Varbūt stāstiem par kikijaona žņaudzošo kliedzienu ir reāls pamats?

Kikijaonu apraksta kā radījumu, kas ārēji atgādina pūci. Lielākā līdzība ar pūci ir radījuma galvai ar raksturīgajām, lielajām acīm un knābi. Bieži tiek minēts, ka kikijaons ir cilvēka un pūces hibrīds. Pakaļ- un priekškājas tam ir apbruņotas ar asiem tvērējnagiem. Bambara ciltī vēl stāsta, ka kikijaonam ir divi spārni, kura locekļi apbruņoti ar naga veidīgiem piešiem. Ja kikijaons upuri nespēj apturēt ar nagiem, tad liek lietā šos piešus. Dažos aprakstos vēl minēts, ka kikijaonam ir zaļpelēka vilna un īsa aste ar pušķīti galā. Smaka, ko izplata kikijaons, vietējiem atgādina čūskas maitas smaku.

Vasīlija Škoļņikova raksts no žurnāla “Taini XX veka”, 2008. gada 10. numura.

Kādus tik fantastiskas būtnes nav radījusi cilvēku iztēle. Taču aculiecinieki apliecina, ka daži no neticamākajiem monstriem patiešām eksistē!