Autors: Ilmārs
Sadaļa:
Tulkojumi
Rakstnieka-fantasta Maikla Svenvika (Michael Swanwick) raksts par vienu no fantāzijas novirzieniem. Iepriekšējo lasiet šeit.
Ir jaunas sievietes tips, kuru mēs visi pazīstam vai arī pašas esam tādas: viņa pielūdz Romantiku, klausās senlaicīgas balādes, pati tās izpilda, spēlējot stabulīti vai cimbalas, piestiprina pie dortuāra ar roku rakstītu paziņojumu “Esiet gatavi brīnumam”, zīlē draugiem ar taro kārtīm, lasa pašas priekam “Balto dievieti”. Viņai ir mīļāko grāmatu simts – ne pašas slavenākās, tomēr tādas, ko viņa mīl par to, ka tajās varoņi cīnās par pašu galveno uz pasaules, un tur ir čigānietes, vārnu biedēkļi, jūras akmentiņi, garas kleitas, elfi, skotu svārciņi, sveces, karsta šokolāde ar krustnagliņām, cepures ar spalvām, lietainas dienas un mājīgi nami ar lieliem kamīniem. Mēģinājumi uzrakstīt romānu no tādas sievietes redzes punkta ir bijuši ne reizi vien, taču visi šādi romāni, kas man gadījušies pa rokai (es gan neesmu uzskrējis virsū visiem), nav izdevušies – tā iemesla dēļ, kāpēc vispār kā likums neizdodas grāmatas, kurās autors attēlo savus draugus. Varone izrādās tik pārdabiski skaista un cēla, turklāt, apveltīta ar tādu asprātību, intuīciju, meistarību kautiņā un eleganci, ka lasītājam atliek, vai nu tūlīt pat sākt nomest svaru un apmeklēt vakara kursus universitātē, vai arī ar pretīgumu aizsviest grāmatu pāri visai istabai. Pēdējais parasti arī notiek.
Lasīt tālāk...
Ir taču biju...